Ticība Dievam

Bet bez ticības nav iespējams patikt Dievam; jo, kas nāk pie Dieva, tam jātic, ka Viņš ir un ka Viņš atalgo tos, kas Viņu meklē.

Ebrejiem 11:6

Ar šo ierakstu sāksim runāt par ticību. Tā ir liela tēma, bet es centīšos to izklāstīt vienkāršāk un ne pārāk plaši. Aplūkosim tikai galvenos aspektus, bez kuriem izpratne par ticību būtu nepilnīga.

Vēstules ebrejiem autors (un es ticu, ka tas ir apustulis Pāvils, jo nevar viņam liegt viņa ebrejiskumu tikai tāpēc, ka viņš ir pagānu apustulis) raksta, ka bez ticības patikt Dievam vienkārši nav iespējams. Bet ir vēl viena maza nianse: patikt ir jāgrib. Mēs cenšamies patikt tam, kurš mums ir svarīgs. Ja Dievs mums ir svarīgs, mēs centīsimies Viņam patikt.

Lai patiktu Dievam, ir vajadzīga ticība. Un tā sākas ar to, ka mēs skaidri un noteikti ticam, ka Viņš ir un atalgo tos, kas Viņu meklē. No šejienes vēl viena ticības sastāvdaļa: Dieva meklēšana. Ja mēs ticam, mēs esam pastāvīgas meklēšanas stāvoklī. Ne laiku pa laikam, ne vajadzības brīžos, bet burtiski pastāvīgā meklēšanā. Gan dienu, gan nakti, gan ziemā, gan vasarā, gan bēdās, gan priekā…

Un pēdējais, ko šodien gribētu teikt: pie Dieva ir jānāk. Ir vajadzīgs svēts, sakrāls laiks sarunai ar Viņu. Ne skrējienā, ne ceļā, vai drīzāk ne tikai tā. Jo Dievs vēlas mūs pilnībā, bez novēršanās uz ko citu. Kad tev ir šāds laiks, Dievs kļūst tuvāks.

Tātad mums jātic, ka Viņš ir un ka Viņš vienmēr ir tuvu. Nākamajos ierakstos centīšos atklāt vairākus ticības aspektus, un, ja kaut kas tev šķitīs banāls vai pazīstams, neuztraucies: atgādinājums palīdz mums noturēties uz Ceļa.